Gadskārtu vainags

Gadskārtu vainags

Ikviens no mums sevī jūt un apzinās latvietību. Esam savas valodas un  tradīciju tālāk nesēji paaudžu paaudzēs. Tomēr mūsdienās latviešu gadskārtu un svinamo dienu svinēšanas tradīcijas un paradumi ir mainījušies līdzi laikam. 

 

LASĪT VAIRĀK
Gadskārtu vainags

Ziemas gadskārtas

Bārbalas diena

Vai zināji, ka 4. decembrī latvieši svin Bārbalas jeb Barbas dienu?

Šī diena bija veltīta aitu laimei (kaut gan Bārbalas diena uzskatīta arī par govju dienu). Bārbalas dienā tās tika cirptas, lai to vilna būtu laba un kupla, kā arī vārīja un ēda klimpas – ticējumi vēstīja, ka tad jēri augs veseli. Dažās vietās Kurzemē ļaudis gāja ķekatās. 

I. Graudiņa (Stende) pieraksts par Bārbalas dienu vēsta: “Bārbales jeb ķekatu, jeb aitu dienu svētīja kā govju dienu. Gani tad tupus lēkāja pa istabas klonu, sita pie tam ar rokām pa reizei pie ceļiem, pie sāniem un pie galvas un teica: strump (lec), mani jēriņi, strump (lec) kazlēniņi, es pats strumpāju (lēkāju) ķekatu vakaru.”

“Tautas deju liekoncerta “Saule vija zelta rotu” dejā “Kur guļ Ziemassvētki”  atspoguļoti Bārbalas dienas rotaļu elementi – simboliska bērnu maskošanās vēlme un izziņas prieks,  staļļa apdziedāšana, rībināšana istabā, kā arī enerģiska izdancināšana. Atbilstoši mūzikas materiālam veidota horeogrāfiskā leksika, kuras pamatā ir latviešu skatuviskās dejas pamatsoļi – gājiena solis, solis ar palēcienu, trīssolis un oriģinālas soļu kombinācijas. Dejas zīmējumos apzināti izmantotas zvaigznes (jeb krusta) un saules (jeb apļa) zīmes, kas simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu un dzīvību, mūžīgo kustību,” tā par Bārbalas dienu un tai veltīto deju lielkoncertā stāsta horeogrāfe un virsvadītāja Guna Trukšāne.

 

Ziemas saulgriežu svētki

No 22. decembra sākas Ziemas saulgriežu svētki.

Ziemas saulgrieži – kustība, rituāls, kurā ikkatrs ir tā dalībnieks. Šajos svētkos svarīgs ir viss, ieskaitot priekšdarbus – mājas un sētas tīrīšanu un rotāšanu. Šim svētku laikam Tautas deju liekoncertā “Saule vija zelta rotu” veltīta īpaša deja. 

“Dejā “Ziemas Saulgrieži” pieaugušie stāsta bērniem par Ziemas saulgriežu tuvošanos, par šo svētku nozīmi, par tradīcijām ar bagātīgi klāto svētku galdu. Tomēr šajā dejā vissvarīgākā ir tieši saules kustības attēlošana, kas saulstāvju laikā gandrīz nemaina savu atrašanos, bet pēc ziemas saulgriežiem kāpj arvien augstāk, pakāpeniski pagarinot dienas gaišo laiku. Dziedot un izdejojot tautas dziesmas, vecāki iemāca bērniem, kādas tradīcijas jāiedibina ģimenes mājā, lai tajā ienāktu svētība un saticība, jo nekas nevar būt spēcīgāks par to, kas gadu simteņiem pārbaudīts un devis spēku mūsu senčiem,” tā par deju teic tās horeogrāfe un virsvadītāja Dagmāra Bārbale.

Bluķa vakars

23.decembris senlatviešu tradīcijās tiek saukts par Bluķa vakaru. 

A.Bīlenšteina pieraksts par Bluķa vakaru vēsta: “Bluķa vakarā esot vilkuši bluķi ap māju un to gavilēdami un dziedādami sadedzinājuši.”

Savukārt 17.gadsimtā vārdnīcā par Bluķa vakaru rakstīts, ka: “Bluķa vakars bija vakars priekš ziemas svētkiem. Tad tie ciemos taurējuši, lai varētu sapulcēties un danci vest.”

Daži uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties.

Tautas deju liekoncerta “Saule vija zelta rotu” deja “Adi, raksti tautumeita”  veltīti latviešu gadskārtai – Bluķa vakaram.

Dejas horeogrāfs Jānis Kalniņš stāsta: “Tautas deju liekoncerta “Saule vija zelta rotu” dejā “Adi, raksti tautumeita”  atspoguļoti Bluķa vakara notikumi – simboliska bluķa vilkšana līkločiem pa malu malām, bērnu rotāšanās prieks, kur meitene puisim pasniedz cimdus, kā arī nevar iztikt bez pārī dejošanas, kas ir enerģiska un priekpilna, tādejādi ar jaunu sparu tiek sagaidīts jaunais Saules gads. Dejas horeogrāfiskā leksika sacerēta atbilstoši mūzikas materiālam, kuras pamatā ir latviešu skatuviskās dejas pamatsoļi – gājiena solis, skrējiena solis, palēciena solis, polkas solis, kā arī oriģinālas soļu kombinācijas. Dejas zīmējumos izmantotas mazās sudmaliņas (zvaigznes zīmes), kas tiek grieztas pa Saulei, tādejādi simbolizējot gaismas atgriešanos, dzīvības spēku un mūžīgo kustību.”

 

Ziemassvētku vakars

Meirānos pierakstīts ticējums: “Ja zaķi ziemas sākumā mežā sniegā iemin takas (celiņus), tad sagaidāma dziļa ziema.”

Ticējumi arī vēsta, ka dažādu ļaunumu novēršanai Ziemassvētku vakarā bija jāuzliek uz durvīm un sienām krusti. Tad mājā nenāca nedz slimības, nedz ļauni gari.

Tautas deju liekoncerta “Saule vija zelta rotu” Ziemassvētkiem veltīta deja “Začeits”.

“Decembrī pūkainās un biezās sniega pārslas ir uzsegušas zemei pāri baltu segu. Mežā valda tikai ziemai raksturīgs klusums, tomēr tieši zaķi to mēdz izjaukt – līdzīgi kā čigāni jeb ķekatas izjauc mierīgo mājas dzīvi. Šajā dejā ir gan draiskošanās un lēkāšana, gan amzierēšanās un blēņošanās. Dejā lietota maģiskā krusta zīme – tā pasargā no ļaunuma, pateicoties jautrām izdarībām. Deja ir radīta, izmantojot latgaliešu tautas mūziku,” tā par deju stāsta horeogrāfs Guntis Tjarvja.

Pirmie Ziemassvētki

25. decembris – latviešu tautas tradīcijās Ziemassvētkos iet čigānos (ķekatās), ar salmu un siena rotājumiem izgrezno telpas, rotā eglīti, galdā tiek likts labākais, kas mājās atrodas.

Dejas “Es čigāna meita biju” horeogrāfes Dagmāra Bārbale un Māra Leja: “Dejā redzams, ka laikā, kad pieaugušie aizgājuši ķekatās, meitenes, kas atstātas mājās, nevar nosēdēt mierā – pūra lādē atradušas krāšņus vilnas lakatus, izspēlē lielo meitu izdarības, cerot sev piesaistīt kādu precinieku. Netrūkst ne jautrības, ne lielīšanās, ne azarta, ne sacensības, jo katra grib būt skaistākā un tīkamākā.”

Vecgada vakars

Visu cauru gadu svarīgas savstarpējās attiecības ar tuvākajiem, tajā skaitā jaunu cilvēku prātus visos laikos nodarbinājis jautājums par savas ģimenes dibināšanu. Būs vai nebūs? Būs laimīgi vai nebūs? Ko darīt, lai būtu ilgi un laimīgi? Tāpēc bijis svarīgi zīlēt.

Ticējumos minēts par daudziem veidiem, kā Vecgada vakarā noskaidrot to, kad mājās kāds precēsies. Ja mājās Vecgada vakarā rej suņi, tad gaidāmas kāzas, tāpat – ja Vecgada naktī ķaķis mājās noķer peli. 

Vircavā pierakstīts ticējums vēsta:
Vecgada nakti jauniem cilvēkiem jāsasēžas riņķveidīgi istabas vidū. Katram jāņem sauja miežu un jānober uz grīdas, savā priekšā. Pulksten divpadsmitos jāienes gailis un jāpalaiž tas istabas vidū. No kuras čupiņas gailis sāks knābt graudus, tas  pirmais to gadu apprecēsies.

Tautas deju liekoncertā “Saule vija zelta rotu” Vecgada vakaram veltīta deja “Mana meilo”.

Dejas horeogrāfe un virsvadītāja Iluta Mistre par deju saka: “Dejā izspēlētas puišu un meitu attiecības – tā ir kā vēlējums mīlestībai visa gada garumā. Lai jaunajā gadā siltas attiecības ar visiem mīļajiem – brāļiem, māsām, un arī viņu vecākiem. Būsim labestīgi viens pret otru!
Vecgada naktī ir lustīgi jādanco, tad Laimes māte turēs Jūs savā saujā visa gada garumā! “

Jaungada diena

Jaungads ticējumos ir pavisam īpašs brīnumu laiks – ticēja, ka tas, ko Jaungada naktī redz sapnī, tas nākamajā gadā piepildās. Īpaši daudz ticējumu ir veltītas jaunkundžu sirdslietām.

Piemēram, ticējumos teikts, ka puisi, kuru jaungada naktī redz sapnī, to apprecēs. Kā arī jaunām meitām Jaungada vakarā esot jāklausās no kuras puses suņi rej – no tās puses brauksprecinieki. Kā arī – vai zināji, ka jaunā gadā jāliek kurpes pie durvīm, tad laime pati nāks iekšā? 

Pieci seši tēva dēli
Gaida mani uzaugam.
Vienam tikšu, ne visiemi,
Kam Laimīte vēlējusi

/Latviešu tautas dziesma/


Par Lielkoncertā Jaungada dienai veltīto deju tās autore un virsvadītāja Indra Ozoliņa: “Vai deja “Tēva dēli” ir par puišiem? Ne gluži. Deja “Tēva dēli” ir ne tikai par puišu staltumu, iznesību, brašu deju soli, bet arī par meitām, kuras prot saskatīt puišos gan dejotājus, gan krietnus savas zemes saimniekus! Un ja par visu šo domā jaungada vakarā, tad gribot negribot jātic senlatviešu ticējumiem: “Par kuru puisi jaungada naktī sapņo, tas apprecēs”. Lai visiem deju kolektīviem ir paši labākie Tēva dēli!”